Untitled (Dark breadth of the sea)
tumšs jūras augums,
kāpas kā sagumuši, drūpoši
bezvārdu dievi,
apvārsnī grimst svinpelēka Saule
un debesīss smalks
sniegpārslu šķidrauts;
aizverot acis, plakstu iekšpusei
iemirdzēdamies pieskaras bezžokleņi
(pteraspis rostrata),
atveras sarkansvītrainas gliemežnīcas
un, basflautām dūcinot,
atklāj savu skaistumu fosilijas;
man matos smalks sniedziņš;
man plecos soma, pilna neatdzīvinātiem izrakteņiem;
manas pēdām sajūtos virsējos nogulumus,
sirds aiztiecas devonā, zivju laikmetā;
es izkusīšu kā sniegs;
labākajā gadījumā kā izrakteni mani
atkasīs un ieliks kādā svešā mugursomā;
jā, manas pēdas šogadsimt nemāk vairs pieskarties
zemei; kaut mana sirds atbalsotos devonā,
zivju laikmetā!
tumšs jūras pliknis,
nepārtraukts skumju gliemežu tranzīts
caur manas esības pagaidostu;
rakstu cilvēku dzimumam vēstules
ar smilgu uz savas smilšainās plaukstas…
dark breadth of the sea,
dunes like creased, crumbling
nameless gods,
on the horizon a lead-grey Sun sinks
and in the sky a fine
shroud of snowflakes;
closing eyes, on inner lids
the grazing touch of glimmering Ostracoderms,[1]
red-streaked snail shell chambers open
and, bass flutes humming,
reveal their beauty’s fossils
a fine snow in my hair;
pack on my back, full of unresuscitated minerals;
my feet feeling the upper sediments,
heart linked to the Devonian, the age of fish;
I’ll thaw like snow;
in the best case scenario like mineral
I’ll be scraped free and put in some strange backpack;
yes, my feet in this century no longer know how to
touch the ground; even though my heart reaches back to the Devonian,
the age of fish!
the sea’s a dark nude
incessant transit of the snails of sorrow
through the provisional harbor of my being;
I write letters to humankind
with spear-grass on my sandy palm…
REFERENCES
- PHOTO OF OSTRACODERMS (pteraspis rostrata) AT THE Natural History Museum
Printed from Cerise Press: http://www.cerisepress.com
Permalink URL: https://www.cerisepress.com/02/04/untitled-dark-breadth-of-the-sea